Svetlana Krēsliņa

Latvijas vadošā sportiste, adžiliti trenere un starptautiskās kategorijas tiesnese, Pasaules čempionāta 2017 gada zelta medaļas ieguvēja, Eiropas čempione, daudzu prestižu sacensību laureāte.




Dzimšanas datums: 03.10.1983

Izglītība: Latvijas Universitāte, maģistra grāds mikrobioloģijā

Latvijas Kinoloģiskā federācija, specialitāte – kinologs

Pieredze adžiliti sportā: 17 gadi

Mājas lapa: www.flyland.lv



Es profesionāli nodarbojos ar suņiem – esmu kinoloģe, adžiliti trenere un tiesnese. Visu savu brīvo laiku veltu adžiliti un saviem mīļajiem četrkājainajiem draugiem…

Par mani un

maniem īpašiem un nozīmīgākiem suņiem

Džesika mans pirmais suns, kas manu dzīvi apgrieza kājām gaisā, un ir vaininiece tajā, kāda esmu tagad.

Viss sākās sen senos laikos, kad es vēl biju maza meitene, kura, kā lielākā daļa bērnu, gribēja suni, bet vecāki neļāva. Es krāju kalendārīšus, izgriezumus, visu, kas saistīts ar astēm, un sapņoju. Reiz, kārtējās sarunas par suni laikā, sadzirdēju mammas teikto “nē, vēl neesmu gatava”. Man tā bija zaļā gaisma “vēl neesmu gatava” nav kategorisks “nē”.

Es sāku krāt naudu no skolas pusdienām. Krāju ilgi, jo tajā laikā pusdienas skolā maksāja 20 santīmu. 1995. gada maijā nolēmu, ka esmu gana sakrājusi – kā tagad atceros, tie bija gandrīz 10 lati.

Ar draudzeni aizbraucām uz tirgu paskatīties kucēnus, ja nu palaimējas un kādu var nopirkt par šo nelielo summu. Es skaidri zināju, ka gribu mazu suni, jo lielu mamma noteikti nepieņemtu, un ka jāņem puika, jo uzskatīju, ka meklēšanās un tamlīdzīgas lietas ir traucēklis.

Aizbraucām uz tirgu, apskatījām visus kucēnus un jutos ļoti sarūgtināta… bija nopērkami tikai lielo šķirņu kucēni vai ļoti dārgi kucēni. Jau grasījāmies doties prom, kad stūrī pamanījām sievieti, kas turēja rokās brūnu sprogainu kucēnu. Pieskrējām pie viņas un uzzinājām, ka kucēns maksā 10 latu, ir pūdelis un meitene! Viss kā pienākas, tikai – meitene, bet es jau iztēlojos, kā es ar kucēnu pastaigājos, apmācu un ka tas ir mans suns! Nokaulējām cenu līdz 6 latiem, vienojoties, ka par pārējo naudu nopirksim kaklasiksniņu un visu pārējo nepieciešamos, un braucām mājās.

Es biju laimīga, man bija suns, mans suns! Mana Džesika! Bija jāpaveic mazākais – jāpastāsta vecākiem.

Zvanīju mammai uz darbu ar vārdiem “Mamma, es Tev nopirku dāvanu!” (bija 5. maijs, bet 15. maijā mammai bija dzimšanas diena), “jā, labi, bet par agru dāvanai – vēl 10 dienas”. “Mammu, es Tev nopirku kucēnu”, uz ko mamma atbildēja “cerams, ka ne dzīvu”, apstiprinoši atbildēju, ka dzīvu! Saņēmu atbildi, ka, lai uz viņas pārrašanos kucēna mājās vairs nebūtu! Atlikušo dienas daļu kopā ar māsu terorizējām mammu pa telefonu – ik pēc pusstundas zvanījām un lūdzām, lai Džesika paliktu pie mums. Un viņa palika!!! Paldies Tev par to, mamma!

Pirmos 4 gadus es ar Džesiku nodarbojos pati, apmācīju, kā pratu, daudz kas nesanāca, jo Džesika pēc rakstura nebija nekāda dāvana. 1998. gadā es uzzināju, ka tepat Rīgā suņu izstādes laikā notiks suņu šovs, kurā dalībnieki uzstāsies divās grupās – profesionāļi un iesācēji. Es izlēmu, ka gribu piedalīties. Sāku Džesikai mācīt dažādus cirka trikus. Pienāca ilgi gaidītā diena, šovā uzstājās 10 dalībnieki un gandrīz visi bija pieauguši tēvoči un tantes! Es ļoti uztraucos, bet mēs uzvarējām!!! Es tam nespēju neticēt – mana pirmā uzvara kopā ar suni!!! Šo sajūtu atceros vēl tagad.

Pēc šīs uzvaras Ilona Radionova mūs uzaicināja pievienoties aģitbrigādei. Aizbraucu uz Ķengaraga suņu laukumu, pirmo reizi ieraudzīju adžiliti un ļoti sagribēju nodarboties ar to! Teikt, ka bija grūti, ir nepateikt neko. Bija daudz asaru un pārdzīvojumu – Džesika ne īpaši vēlējās darīt to, ko gribēju es. Pirmie treniņi pagāja, ķerot suni pa Ķengaraga laukumu un mēģinot pierunāt viņu izdarīt kaut ko, bet es esmu uzstājīga! Gala rezultātā Džesika ne tikai sāka labi skriet adžiliti, bet mēs sākām arī uzvarēt sacensībās Latvijā, Lietuvā, Somijā, Luksemburgā, Krievijā, vairākas reizes piedalījāmies Pasaules čempionātā un ieguvām 4. vietu komandu ieskaitē Pasaules čempionātā!

1999. gadā, skrienot pastaigas laikā, Džesika savainoja kāju… konsultējāmies pie vairākiem ārstiem, 1,5 mēnesi Džesika nostaigāja ar ģipsi, bet nekas nepalīdzēja – viena no aizmugurējām ķepām karājās kā lupatiņa… Man tā bija traģēdija… es nevarēju skriet adžiliti… sākām meklēt citu suni (bet tas jau ir cits stāsts). Meklējām arī ārstu, kas varētu Džesītei palīdzēt, atradām. Izrādās viņai bija krusteniskās saites plīsums, un bija jāliek protēze, tikai tā bija iespēja, ka viņa varētu atkal staigāt. Par skriešanu pat nebija nekādas runas… ārsti nedeva tādas cerības… teica, ka, lai priecājos, ja viņa neklibos. Džesiku operēja, un viņa lēnām sāka atveseļoties, staigājām pie pavadas, mazliet lēcām un cerējām. Es zināju, ka varēsim, zināju, ka viņa skries un tā arī notika! Džesika skrēja un nekliboja, skrēja ātri un uzvarēja!!!

Tā pagāja vairāki gadi, līdz kārtējā pastaigā pa mežu Džesikas otru ķepu piemeklēja tā pati vaina, bet nu jau zināju, pie kāda ārsta doties. Atkal operācija un protēze. “Aizmirsti adžiliti”, apgalvoja ārsti “samierinies!”. Nekā nebija! Spītējot ārstu prognozēm, Džesika skrēja adžiliti līdz 13 gadu vecumam!

Viņa man iemācīja būt pacietīgai, neatlaidīgai un cīnīties. Pateicoties viņai, es uzzināju, kas ir uzvaras un sakāves un cik salda ir uzvaras garša, kas sasniegta, ejot caur ērkšķiem.

Džesika nodzīvoja 17 gadus un iemācīja man daudz ko! Paldies viņai par to!

Fly mans otrais suns. Ļoti grūti par viņu rakstīt, jo viņa aizgāja pavisam nesen. Aizgāja strauji un mīlot, kā darīja visu savā dzīvē. Svētdienā vēl skrēja pēc bumbiņas, bet trešdienas rītā viņas jau vairs nebija… Tāda bija Fly – ātra, strauja un bezgala uzticīga, es biju viņas Visuma centrs visus 15 gadus!

Mans otrais suns bija šeltijs, Šeltijs ar lielo burtu, mana Fly!

Kad Džesika savainoja kāju un ārsti viņas adžiliti karjerai pārvilka krustu, es sāku domāt par otru suni. Tam vajadzēja būt mazam sunim ar labu potenciālu adžilti. Kolliji man ir patikuši kopš bērnības, tāpēc ilgi domāt nevajadzēja.

Bija divas problēmas – man nebija naudas un mājās visiem pietika ar vienu suni. Pirmo problēmu atrisināt palīdzēja Ilona Radionova – viņa ne tikai palīdzēja atrast piemērotu kucēnu, bet palīdzēja to arī nopirkt! Piemērotu kucēnu atradām ne uzreiz, audzētavās vai nu nebija metienu vai visi bija puikas, vai pusaugu kucēni, vārdu sakot – viss ne kā iecerēts. Reiz Ilona man saka – Lietuvā piedzimuši kucēni – 2 meitenes un 2 puikas, ja man ir interese, varam braukt paskatīties un ņemt! Protams, ka man bija interese, bet to vēl vajadzēja pastāstīt mājās.

Es nezināju, kā lai to izdara, jo negribēju saņemt atteikumu. Es pamodos agri no rīta, nenāca miegs, tādēļ gāju skatīties televizoru, domājot par to, kā lai pasaka, ka gribu otru suni. Kad piecēlās mamma, viņa bija ļoti izbrīnīta, ka tik agri esmu nomodā, uz ko es teicu, ka man vajag ļoti nopietni parunāt ar viņu!

Tagad es saprotu, ka droši vien pārbiedēju mammu ar tādu paziņojumu, bet tajā brīdī biju pati nopietnība! “Mammu, man vienkārši ir vajadzīgs otrs suns!” Es nezinu, ko tajās pāris minūtēs paguva izdomāt mana mamma, bet atļauju ņemt otru suni es saņēmu uzreiz.

1999. gada 16. decembrī Lietuvā, Kauņā es satiku savu supersuni, savu otro es, apbrīnojamo šeltiju Fly. Kad mēs aizbraucām pie audzētājas, ieraudzījām 3 kamoliņus, no kuriem divi ne ar ko nepiesaistīja uzmanību, bet trešais tā vien mēģināja kādu noķert, paspēlēties, nebaidījās un bija vienkārši lielisks! Izrādījās, ka šo kucēnu sauc Hearty Sportswoman! Tas bija mans suns! Viņa visu savu dzīvi bija šī vārda cienīga!

Sākās mūsu ikdiena, darbs, bet tad 6 mēnešu vecumā Fly, izlecot no rokām, paslīdēja uz lamināta un salauza ķepu… uz atkal neskaidras prognozes, suns vēl aug. Jāliek ģipsis, viena ķepa pēc tam var palikt īsāka. Vārdu sakot, kā parasti, ārsti neko labu nesolīja… droši vien, lai nebūtu ilūziju. Pagāja 1,5 mēnesis ģipsī, noņēma, tad, pamazām palielinot slodzi un treniņus, atgriezāmies ierindā!

Skriet ar Fly bija viena vienīga bauda, viņa vienmēr centās izpatikt, palīdzēt, uzminēt, ko es gribu. Viņa bija mans partneris, komandas biedrs, iespējams, tādēļ arī tik daudz uzvarējām.

Uzvaru bija ļoti, ļoti daudz, bet pašas nozīmīgākās – 1.vieta Eiropas čempionātā un 3.vieta Pasaules čempionātā individuālajā un komandu vērtējumā.

2006. gadā Eiropas čempionāts notika Luksemburgā.Ilgi domāju, braukt vai nebraukt, jo dažas dienas pēc čempionāta man bija kāzas, ja nu kas notiek pa ceļam nokavēju pati savas kāzas?!

Nolēmu braukt un nežēloju ne nieka, tās bija lieliskas sacensības, kurās piedalījāmies ar komandu 3 cilvēku sastāvā – es ar Fly un Vindi (Fly dēlu, tajā brīdī Vindi saimniece bija stāvoklī un es skrēju ar Vindi), Tatjana Bodricka un šeltijs Tango un Inguna Ose un papilons Darts. Visas trases izietas tīri, ir iespēja… bet komandu ir 76! Eju skatīties rezultātus un neticu savām acīm – mēs esam PIRMIE!!! Kā es skrēju stāstīt savējiem – šķiet, lidoju! Mēs esam Eiropas Čempioni! Mēs to paveicām! Mēs esam labākie, mēs esam pirmie! Latvijas himna skanēja veselas trīs reizes! P.S. Uz kāzām paspēju 🙂

Es vienmēr sapņoju ar Fly Pasaules čempionātā iegūt godalgotu vietu individuālajā vērtējumā, bet mums neveicās. Lai ko citi neteiktu, veiksme adžiliti spēlē lielu lomu! Reiz mums bija reāla iespēja tikt godalgotās vietās, bet, lai neriskētu, pārnodrošinājos un pirms slaloma pazaudēju laiku, zaudējot 3.vietas ieguvējam 6 sekundes simtdaļas, palikām ceturtie…. es raudāju… no tā laika manvisnepatīkamākā vieta ir ceturtā, kaut būtu piektā, desmitā, bet ne ceturtā! Toreiz sapratu, ka reizēm labāk ir riskēt un kļūdīties, nevis pēc tam kost pirkstos un domāt “bet ja nu…”.

2006. gadā pēc fantastiskajiem startiem Eiropas čempionātā mēs devāmies kārtējo reizi izmēģināt laimiPasaules čempionātā, šoreiz Šveicē. Pirmo trasi izgājām tīri, 13. vieta, pavisam reāla iespēja tikt trijniekā, bet tīri jānoskrien arī otra trase. Trase nebija vienkārša, tiesāja somiete Mia Laamanen, kura ir slavena ar ļoti stingru šūpoļu tiesāšanu. Es vēl joprojām atceros gandrīz visu trasi, it kā to būtu skrējusi pirms dažām dienām. Svilpe, starts un mēs abas ar Fly lidojam. Puse trases ir izieta, priekšā šūpoles un bums. Šūpoles vajadzētu papildus nodrošināt, bet riskēt atkal būt ceturtajiem? Nē! Fly izdarīs, viņa nepievils… un nepievīla – šūpoles ideālas, kontaktzona uz buma – tīri, un mēs finišējam. Atliek vien gaidīt, kamēr noskries pārējie. Vēl palicis viens suns un saprotu, ka, ja tas izies tīri, mēs atkal esam ceturtās… To skrējienu es neskatījos, tikai pēc publikas apbēdinātajiem izsaucieniem sapratu, ka… WE ARE THE CHAMPIONS MY FRIEND! Goda aplis pa stadionu, karogi, apsveikumi un milzīgs prieks! Mēs ieguvām 3. vietu Pasaules čempionātā – es un mana Fly pirmo reizi Baltijas valstu vēsturē suns ieņēma godalgotu vietu Pasaules čempionātā adžiliti individuālajā vērtējumā, un līdz šim brīdim Fly arī ir vienīgais Baltijas suns, kas to paveicis!

Plīsu aiz lepnuma – es un Fly uz pjedestāla Pasaules čempionātā! Par ko toreiz domāju? Par to, cik ļoti man paveicies, ka toreiz ar Džesiku nokļuvu tajā suņu šovā un iepazinos ar Ilonu, iemīlēju adžiliti un ka man ir tāds lielisks suns kā Fly!

Fly daudz kur bija pirmā – mans pirmais šeltijs, pirmais starptautiskais adžiliti čempions Baltijā, pirmais suns Baltijā, kuram izdevies nokļūt uz pjedestāla individuālajā vērtējumā Pasaules čempionātā.

Es gribēju Fly kucēnu. Pirmais viņas metiens nebija vienkāršs… piedzima 4 kucēni, no kuriem 2 – miruši. Pārējie 2 knapi dzīvi un ļoti maziņi. Viens nomira pēc pāris stundām, bet par otru es ilgi cīnījos, baroju ar pipeti. Viņš izdzīvoja, izauga par fantastisku suni, ļoti līdzīgs Fly, bet viņš bija puika, tādēļ nevarēju paturēt.

Pēc tam es Fly ilgi nepāroju, jo daudzi teica, ka pēc tam palikšot lēnāka, pazudīs azarts un es baidījos riskēt… vēlējos “iekarot” Pasauli, bet pēc tam iegūt kucēnu. Tā bija kļūda…

Pēc uzvaras Pasaules čempionātā es Fly uzreiz sapāroju. Viss, it kā, bija kārtībā, bet pēkšņi Fly atteicās ēst. Norakstījām uz toksikozi, bet, kad viņa pārstāja spēlēties, sāku uztraukties. Ar viņu kaut kas nebija kārtībā, viņa nekad neatsakās spēlēties. Uztaisījām analīzes, kas parādīja, ka ir stiprs iekaisums. Uzreiz vedu Fly uz ultrasonogrāfiju un ārsta vārdus atceros vēl tagad “un tagad lēni, ļoti lēni ņemiet suni, viņai ir piometra un, ja tā plīsīs, suni neizglābsiet”. Jāoperē un pēc iespējas ātrāk. Apzvanīju visas klīnikas, un visur man solīja – rīt, bet rīt jau var būt par vēlu… Atradu ārstu, kas bija ar mieru operāciju veikt pēc 2 stundām… bet uzreiz arī teica, ka “maksās tas Jums ļoti dārgi”. Bet drauga dzīvi nevar vērtēt kā pārāk dārgu, uzreiz piekritu, pat nepajautājot, cik tas maksās.

Fly operēja… vairākas dienas pēc operācijas mēs cīnījāmies par viņas dzīvību, sistēmas, injekcijas un mēs uzvarējām – Fly pēc tam nodzīvoja vēl 8 gadus!

Viņa neatstāja pēcnācējus, bet deva vārdu audzētavai – Flyland – zeme, kur dzīvo Flaikas, suņi ar labu temperamentu, kas vienmēr ir gatavi strādāt un nesavtīgi mīlēt savus saimniekus!

Viņa bija supersuns, viņa mani iemācīja cīnīties un uzvarēt, nenokārt degunu un neskumt un ticēt, ka “Nav tādas virsotnes, ko nevarētu sasniegt, ja vien to nopietni vēlies” /A.Brodele/

Kviklimans trešais suns. Esam tikuši līdz 3. stāstam par maniem suņiem – stāstam par Kvikušku, blondīni un muļķīti, bet ļoti maigu un saldu suni.

Kad Fly bija 5 gadi, es jau sen un neatgriezeniski biju iemīlējusies šeltijos un nolēmu, ka viens šeltijs ir labi, bet divi ir vēl labāk. Nolēmu, ka noteikti gribu šeltiju no šķirnes dzimtenes Anglijas. Sāku meklēt, sarakstīties ar audzētājiem, internets tajā laikā tikai sāka uzņemt apgriezienus. Atteikumu un manu vēstuļu ignorēšanu bija vairāk nekā atbilžu, pat nerunājot nemaz par piekrišanu pārdot man kucēnu. Kas gan es esmu, lai man un uz kaut kādu vēl Latviju pārdotu kucēnu?! Galu galā es atradu cilvēku, kas man bija ar mieru pārdot kucēnu. Vai viņam vienkārši palika žēl, vai arī kucēns nebija gana kvalitatīvs, tas man palika noslēpums. Naudu krāju ilgi, apmēram tikpat ilgi,cik meklēju kucēnu. Krāju par suņu frizēšanu nopelnīto naudu. Sāku gaidīt, kad mazais brīnums piedzims! 2005. gada janvārī saņēmu vēstuli ar tekstu, ka piedzimuši 5 kucēni, no kuriem 3 ir meitenes. Audzētājs solīja atsūtīt kucēnu bildes, no kurām varēšu izvēlēties sev kucēnu. Saņēmu bildes… tas, kurš ir saskāries ar angļu audzētājiem, sapratīs… informācijas nekādas… izvēlējos iepatikušos kucēnu. Saņēmu atbildi: “Šo neatdošu, paturēšu sev” (nez’, kāpēc tad sūtīt bildi…) “izvēlieties no pārējiem diviem”. Žēl, bet neko darīt, bildes bija tik sliktas, ka pēc bildes saprast, kurš kucēns ir labāks, bija neiespējami, izvēlējos pēc krāsas – blondīnīti…

Kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs, vienmēr esmu tā uzskatījusi un vēl joprojām uzskatu. SommerwilleFastArrow, bet mājās Quickly (Kvikli, Kvikuška, Kvakuška utt.).

Atlidoja viņa pie manis no Londonas, boksā, un jau lidostā visus apbūra, luncinot astīti un bučojoties!

Es biju laimīga, man bija šeltijs no Anglijas, varēšu ne tikai skriet adžiliti, bet arī piedalīties izstādēs!

Burtiski pirmajās dienās mana laime nedaudz apdzisa. Pēc pieredzes ar Fly es uzskatīju visiem šeltijiem ir jābūt tādiem, kas vēlas strādāt, spēlēties un to vien domā, kā izpatikt saimniekam. Jā, jā, sasapņojies! Kvikli uzreiz parādīja, ka, viņasprāt, viņai nevienam nav jāizpatīk. Ka spēlēties viņa nemāk un negrib un ka barība nav pats svarīgākais dzīvē! Gatavās šausmas dresētājam!

Bet es esmu neatlaidīga… nepaveicās, tev, Kvikulīt… Ja viņa nebūt nokļuvusi pie manis, viņa būtu kļuvusi par lielisku dīvānsuni, tam viņai bija visas dotības. Bet ne pie manis, es sāku meklēt pieeju šim aizjūras zvēriņam. Ko tik es neizdomāju, lai iemācītu viņu spēlēties! Izmēģināju visdažādāko veidu rotaļlietas, kādas tik varēja atrast veikalos, šuju zeķēs suņu smirdīgos kārumus un darīju visu ko citu. Es uzvarēju, Kvikli iemācījās spēlēties, atradām kārumu, par kuru viņa bija gatava strādāt, sākām trenēties adžiliti. Arī tas tik viegli negāja, uzreiz nāk prātā teiciens – nebija vecenei problēmu, ieviesa vecene sivēnu, tas bija par mani.

Kvikli vai nu skrēja, kur acis rāda, vai neskrēja nemaz, vārdu sakot – blondīne. Mani neapmierināja šādi varianti, nekas, ar neatlaidību un darbu visu var labot! Sāka Kvikli skriet un iemīlēja adžiliti. Apmēram 5 gadu vecumā viņa trasē kļuva par ļoti stabilu suni, uzvarēja daudz un dažādās valstīs. Pasaules un Eiropas čempionātos uzvaras nebira, bet to arī negaidīju, toties viņa bija ļoti stabils komandas suns, lai gan arī individuālajā vērtējumā pamanījās iegūt 10. vietu Pasaules čempionātā. Viegli noslēdza adžiliti starptautiskā čempiona un Baltijas izstāžu čempiona titulus.

Viss būtu labi, bet viņa nekā negribēja vairoties, bet man tā gribējās kucēnus un audzētavu! Kucēni Kvikli piedzima tikai ar trešo mēģinājumu un tikai tad, kad līgavainis pie mums nodzīvoja 3 mēnešus, princese tāda.

Tā viņa kļuva par Flyland audzētavas ciltsmāti! Viņai bija tikai 2 metieni, bet toties kādi bērni! Visi veiksmīgi skrien adžiliti, bet Kvikli meitas vispār ir adžiliti zvaigznes! Es ļoti priecājos, ka no viņas ieguvu kucēnus, tagad šīs blondās asinis man ir ļoti dārgas!

Pagājušajā gadā, savas sporta karjeras priekšvakarā Kvikli kļuva par Eiropas sudraba godalgas ieguvēju, labi noskrēja arī Pasaules čempionāta trasesun devās pelnītā atpūtā!

Katrs suns man kaut ko ir iemācījis.Kvikli man iemācīja, ka suņa pienākums nav izpatikt saimniekam. Ja esi paņēmis šeltiju, borderi vai ko citu, tad tas nebūt nenozīmē, ka suns noteikti gribēs skriet un dievinās adžiliti vien tādēļ, ka ir noteiktas šķirnes pārstāvis. Ar suni ir arī jāstrādā un tajā ir jāiegulda ne tikai darbs, bet arī dvēsele!

Listamans ceturtais suns. Stāsts būs par manu pašu, pašu labāko, manu pirmo borderkolliju Listu. Es viņu nemeklēju, viņa atrada mani.

Kad saslimu ar adžiliti, zināju, ka kaut kad man būs borderis, bet tas ir suns, kuram jānobriest un līdz kuram jāizaug, lai cilvēks būtu šī suņa cienīgs!

Kad skrēju adžiliti ar Fly, man ļoti bieži jautāja “Nu, kad ņemsi borderi?”. Uz šo jautājumu parasti atbildēju, ka vēl par agru, vēl neesmu gatava. Man bija jābūt pilnīgi pārliecinātai, ka nepievilšu tādu suni un ka būšu borderim atbilstoša. Lai neviens, skatoties, kā skrienam, nedomātu “Ko paņēmi, ja skriet nemāki?”.

Pēc 9 gadu nodarbošanās ar adžiliti, izejot caur uguni un ūdeni ar Džesiku, Fly un Kvikli, es nolēmu, ka esmu nobriedusi borderkollijam.

Es sāku meklēt variantus, un tā sanāca, ka man piedāvāja labu kucēnu no Kanādas. Es sāku gaidīt kucēna piedzimšanu. Piedzima metiens, kurā bija tikai viena kuce un tā pati jau bija iepriekš aizrunāta, bet man tik ļoti patika kucēnu vecāki un kucēni bija tik skaisti, ka piekritu ņemt puiku. Tas bija šokolādes brūni balts, pūkains laimes kamoliņš (bilde vēl ilgi glabājās manā datorā), vajadzēja tikai sagaidīt, kad kucēns paaugsies, un atrast variantu kucēna atvešanai uz Latviju.

Kad līdz mūsu tikšanās brīdim bija palicis mēnesis, saņēmu vēstuli no Marijai Kobļokovas ar tekstu “es zinu, ka meklē borderkolliju…”. Izrādījās, ka viņa Spānijā bija rezervējusi 2 marmorkrāsas kuces, bet cilvēks, kas otru kucēnu bija gribējis, no tā ir atteicies, un viņa meklēja gribētāju, lai atvestu abus kucēnus. Būtībā man būtu vajadzējis atteikties no piedāvājuma, es taču jau gaidīju kucēnu… bet tas laikam bija liktenis, es uzrakstīju Marijai, ka atbildi varēšu dot pēc pāris nedēļām, jo gaidu piedzimstam kucēnus no cita pārojuma, un, ja tur nebūs meiteņu, ņemšu šo, pie tā arī palikām. Ilgi gaidītājā dienā, kad no Kanādas bija jāatlido manam topošajam čempionam, brūnajam borderēnam esmu bezgala priecīga, bet vakarā saņemu vēstuli, ka audzētāja mani nav pareizi sapratusi (bija problēmas ar kucēna atvešanu un mēs nolēmām, ka, ja neizdosies pēdējais variants, es atteikšos no kucēna, jo laiks iet un kucēns aug) un ir kucēnu pārdevusi…

Es biju apbēdināta, ļoti apbēdināta, mans sapņu borderis, pazudis miglā, kā ezītis no multenes.

Ilgi nedomājot, es rakstu Marijai, ka, ja piedāvājums vēl ir spēkā, es ņemu kucēnu. Tas laikam bija visneapdomātākais suņa pirkums manā mūžā, es par kucēnu nezināju neko citu, kā, ka tā ir marmorkrāsas kuce no Spānijas. Pēc tam man, protams, parādīja kaut kādas bildes un video.

Tika izlemts, ka abi kucēni no Spānijas lidos uz Maskavu, bet pēc tam domāsim, kā vienu meiteni pārsūtīt uz Rīgu. Lista mēģināja atlidot trīs reizes, un visi trīs mēģinājumi nesaprotamu iemeslu dēļ neizdevās. Jau rakstīju Mašai, ka, ja kucēnu neizdosies atvest līdz 3,5 mēnešu vecumam, es no viņa atteikšos, jo tik lielu kucēnu negribēju ņemt. Notika brīnums, viņas ir Maskavā, no Mašas saņēmu fotogrāfijas ar lūgumu ņemt kucēnu bez baltās strīpas uz purniņa, jo tas viņai ļoti patīkot, bet pati to nevarot paturēt, tomēr manu sirdi ar pirmo bildi bija iekarojusi Lista, tādēļ rakstīju Mašai, ka vai nu ņemu meiteni ar balto purniņu vai neņemu nevienu! Steša palika pie Mašas, bet Lista atbrauca pie manis! Esmu pārliecināta, ka to nenožēlo neviena no mums. Mājas vārds nebija jādomā, ciltsrakstu vārds kucēnam bija Lista Bella, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “gudriniece skaistule”! Sune ar vārdu Gudriniece mani pilnībā apmierināja.

Es Listu neesmu redzējusi kā mazu, pūkainu kamoliņu, pie manis viņa atbrauca jau kā pusaudze ar garām kājām, tajā brīdī jau augumā visaugstākā no maniem suņiem.

Lista jau no pirmajām dienām bija bezgala maiga un mīloša un vēl joprojām mīl visus un ir pārliecināta, ka visi viņu mīl un tā vien sapņo viņu paglaudīt. Viņā ir bezgalīga mīlestība pret visu dzīvo, nav nekādas agresijas, visi cilvēki viņai patīk, bet sveši suņi viņai, lielākoties, ir vienaldzīgi.

Paņemot Listu, es kārtējo reizi pārliecinājos, ka man ir “paveicies”. Viņa nepazina rotaļlietas un nesaprata, kāpēc tādas vajadzīgas. Vai Spānijā visas rotaļlietas bija pienaglotas pie grīdas, vai arī audzētājs uzskatīja, ka 9 kucēniem tāpat ir jautri un viņi spēj paši sevi izklaidēt, man netika skaidrs, bet spēlēties viņa neprata.

Par laimi, tajā laikā es jau zināju, kas ir klikers un neprasme spēlēties ar rotaļlietām ātri tika atrisināta. Mēs sākām trenēties. Es neteiktu, ka viss gāja kā pa sviestu, bet es dievināju un vēl joprojām dievinu strādāt ar šo suni. Viņa lasa manas domas, viņa jūt manas vēlēšanās, uztraukumu un pārdzīvojumus. Viņa ir mans pārinieks!

Lista kļuva par skrienošo zonu jaunatklājēju man. Man jau ilgu laiku gribējās suni ar skrienošajām zonām, un kāpēc gan nesākt ar borderi? Vēl joprojām nesaprotu, kā man tas izdevās ar nulles zināšanām un vēl piedevām ar lielu suni. Mācījos viena, no savām kļūdām. Nebija neviena, kas pateiktu priekšā, nebija pat neviena, kuram nospiest klinkera podziņu vai izmest mantu. 6 mēnešus mēs ar Listu katru dienu savā pagalmā nodarbojāmies ar skrienošajām zonām – brīžam gājām uz priekšu, brīžam atkāpāmies atpakaļ, bet pēc pusgada mums bija skrienošais bums! Protams, esmu apmierināta, nē – laimīga, tas bija mērķis, ko sev nospraudu, un ir tik patīkami, kad sasniedz to, uz ko tiecies! Lista man iemācīja, ka mācīties pēc šabloniem nevar, katrs suns ir personība un kas der vienam, neiet cauri citam, pat tad, ja suņi ir vienas šķirnes!

Kad ņēmu borderi, man nebija plānu no viņas iegūt kucēnus. Es vienkārši ņēmu sev kompanjonu, bet tad sapratu, ka es kādreiz gribēšu vēl vienu borderi, bet Lista ir mans ideālais borderis. Nē, nē, nepadomājiet, ka viņai nav trūkumu, neviens nav ideāls, bet viņai ir tik daudz labo īpašību, ka ne tik labās uz to fona pazūd.

Es nevarēju Listu pirmo reizi pārot 7 gadu vecumā, tādēļ izlēmu viņu sapārot 5 gadu vecumā, lai man būtu iespēja pēc tam sapārot viņu otru reizi un no otrā metiena paturēt sev kucēnu.

Pirmie bērni sanāca ļoti labi, esmu ar viņiem ļoti apmierināta un neatteiktos nevienu no viņiem paturēt pati. Viņi ir savādāki nekā Lista, bet lieliski tik un tā!

Mēs ar Listu daudz piedalāmies sacensībās un samērā daudz arī uzvaram. Visvairāk prātā palikušas 2014.gada Morāvijas sacensības. Pirms sacensībām visu nakti nebiju gulējusi, jo saslima mans dēls, no rīta vīrs ar puiku brauca uz slimnīcu, bet es devos uz stadionu… kāds adžiliti, kādi fināli… mans prāts noteikti nebija sacensību laukumā. Tikai 3 trases. Labākie 10 no katras trases iekļūst finālā, suņu ir vairāk nekā 100, nespēju savākties, un mums neveicas, vienā – nokrīt kociņš, citā – es kļūdos… paliek pēdējā iespēja, jākoncentrējas! Sēžu pie starta un gaidu mūsu kārtu, Lista man piedūrusi degunu, skatās uz mani savām brūnajām acīm, cieši, nemirkšķinot. Es viņai lūdzu – pacenties, nepievil mani un es nepievilšu Tevi, un mēs to izdarījām, tikām finālā!

Pats fināls man pagāja kā miglā, jau ir vēls, satumsis, ļoti gribas gulēt, it īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējā nakts ir negulēta. Izeju uz starta, reibst galva, vienīgā doma – nenokrist. Trase nav vienkāršā, sarežģīta noeja no buma, ja centīšos nodrošināties, nekur tālāk nepaspēšu, jāriskē un vienkārši jāskrien. To arī darījām, noskrējām skaisti, tā, it kā šo trasi būtu iepriekš izmēģinājuši.

Kā tagad atceros – eju augšā tribīnēs un Mihails Kirilovs man saka, jā, neslikti, ir iespēja būt piecniekā. Kad visi suņi noskrējuši, mikrofonā paziņo, ka: “The winner is Svetlana Kreslina and Lista Bella!” Laime! Lūk, kā sauc šo sajūtu, ko tad sajutu! Izlaižu Listu no būra un viņai saku: “Paldies, paldies, ka nepievīli! Tu man esi labākā!”.

Jā, mums neveicās Pasaules čempionātā… kritiens tunelī. Jā, nepaveicās Eiropas finālā… neveiksmīgs kociņš, bet toties mums veicas dzīvē, tādus suņus kā viņa ir jāpameklē. Viņa ir īpaša, neatkārtojama, labākā, suns ar cilvēka dvēseli!

Rumans piektais suns. Visbeidzot pēdējais stāsts.

Izstāstīšu par savu Ru, FlylandFlyingDream. Mana meitenīte, gudriniece un skaistule! Neplānoju sev paturēt vēl vienu šeltiju, bet, kā saka, ne vienmēr sanāk, kā gribēts. Tomēr šajā gadījumā esmu bezgala priecīga, ka Flyland pirmdzimtā palika pie manis, bet par visu pēc kārtas.

Kad beidzot manai Kvikuškai labpatika man uzdāvināt kucēnus, biju ļoti, ļoti priecīga. Ar nepacietību gaidīju to brīdi, nolēmu dzemdībās nepieaicināt ārstu – padomā, kas gan tur kucēnu piedzimšana…

Lūk, ilgi gaidītais brīdis, neaprakstīšu to detaļās, bet tas notika 8. martā un nomocījušies pusi dienas, sapratām, ka bez ārsta neiztikt… process bija bez rezultātiem, svētdiena, vakars, 8. marts… Domājat, ka vienkārši jāatrod ārsts? Jā, jā… ka tik ne arī… apzvanot 6 cilvēkus, sapratu, ka ir galīgā grāvī… man bija palicis pēdējais telefona numurs un nolēmu pierunāt, kā vien pratīšu, jo citādi viss beigsies slikti ne tikai kucēniem, bet arī Kvikli.

Ārsts atbildēja “nē”, bet pēc tam padevās manam lūgumam un piekrita ar nosacījumu, ka aizbrauksim pie viņa uz klīniku un paši asistēsim operācijā. Variantu nebija, protams, piekritām! Ar vīru devāmies uz klīniku, vīrs pie stūres, es blakus ar Kvikli uz rokām. Turēju roku uz viņas vēdera, mēģinot sajust, vai tur vēl kāds ir dzīvs…

Ķeizargrieziens, 2 kucēni – puika un meitene, mēs ar vīru asistējam (pēc operācijas vīrs man teica – nu, re, tagad varam arī paši dzemdēt bērnu).

Kucēni, kā jau visi mazuļi, bija lieliski. Meitenīti mēs uzreiz sākām saukt par mazulīti Rū, jo viņa bija gandrīz uz pusi mazāka par brāli, kurš bija ķeizargrieziena vaininieks.

Es neplānoju paturēt nevienu kucēnu, abiem kucēniem bija gribētāji, bet te vīrs man teica –pēc tam būs vēl kā ar Fly – neiegūsi citu metienu un pēc tam nožēlosi, kamēr ir dabūjama meitene, jāpatur. Mazliet palauzos un piekritu – Rū palika pie mums!

Vai tādēļ, ka viņa pie manis auga no dzimšanas un viņā ieliku visu, ko gribēju sunī redzēt, vai arī viņa visu uzsūca ar mātes, kurā ieliku milzums darba un pacietības, pienu, bet Rū ir mana teicamniece – ar viņu vienmēr viss ir vienkārši, viņa mācās neticami ātri un ļoti mīl strādāt. Es pat teiktu, ka viņa ir adžiliti un darba fanāts. Bija brīži, kad viņa pat atteicās ēst, ja tajā dienā mēs nebijām nodarbojušās, vienkārši ošņāja bļodiņu un skatījās uz mani, it kā teikdama – vai tad esmu pelnījusi? Tad nekas cits neatlika, kā iet laukā pamētāt bumbiņu. Tad bļodiņa tika izēsta 5 sekundēs.

Dzīvojām, cepuri kuldamas. Skrējām adžiliti… līdz mūs piemeklēja bēda… Rū savainoja kāju, turklāt pašā savas karjeras sākumā – 2,5 gadu vecumā. Ārsts ielika skrūvi, jo tajā vietā saiti nevarēja sašūt. Prognozes šoreiz bija pat samērā mierinošas – suns jau teju pēc 2 mēnešiem būšot ierindā… tomēr šoreiz ārsts kļūdījās.

Kad ielika skrūvi, sašuva, uzlika pārsēju, teica, ka pēc 10 dienām jāiet noņemt apsēju un atrādīties. 10 dienas Rū dzīvoja būrī, jo ieskaidrot sunim, ka nedrīkst skriet, ir nereāli, jo arī uz 3 kājām viņa lieliski prata pārvietoties.

Pēc 10 dienām devāmies pie ārsta. Es galvā jau kalu plānus, ka tūlīt visu noņems un varēsim atsākt treniņus, plānoju, uz kādām sacensībām brauksim, bet… ziniet, saka ārsts, ar šādu gadījumu vēl neesmu sastapies, bet kāja nav sadzijusi un skrūves galviņa rēgojas laukā no brūces… man to parādīja… nāksies sašūt savādāk… Bēdīgi, bet, ko padarīt, vēl 10 dienu mokas un cerības. Nākamā vizīte pie ārsta… tas pats… Ārsts iesaka nelielu plastisko operāciju – paņemt gabaliņu ādas no citas vietasun pārstādīt vietā virs skrūves, variantu nav, darām. Paiet 10 dienas, esmu noskaņota uz pozitīvu rezultātu… braucu uz klīniku… bet tur… ko jūs domājat, atkal tā pati skrūve, rauj, ka viņu…

Ārsts vēlreiz iesaka veikt plastisko operāciju, bet pēc citas metodes, kura nevar neizdoties, neko darīt – piekrītu, suni ir bezgala žēl…viņa taču gandrīz visu laiku sēž būrī, jo ārsts saka, ka kustības jāsamazina līdz minimumam. Ēd viņa tikai par darbu, bet kāds darbs bez kustībām… ar klikerimācu komandas, kur nav nepieciešams daudz kustību – nolaistgalvu, kaut kam pieskarties ar degunu utt.

Pēc 10 dienām braucam pie ārsta, protams, es jau vairs ne īpaši ticu pozitīvam rezultātam, jo esmu vīlusies jau tik daudz reižu, un man ir taisnība – skrūve mūs kārtējo reizi sveicina “Hello!” Ārsta spriedums – suņa organisms nepanes metālu, un skrūve jāvelk laukā, jo cita materiāla skrūves mums suņiem netiek izmantotas. Izņemot skrūvi, saite turēsies uz dievvārdiem, bet citu variantu nav –ņemam ārā…

Brūce sadzija un Rū sāka ļoti lēni atveseļoties, pamazām palielinot saudzīgu slodzi – skrejceliņš, peldēšana utt. Man nepatika, kā suns kustas, jā, viņa nekliboja, bet kājai nebija pietiekami spēcīgs atspēriens un reizēm viņa kāju it kā pievilka. Pēc kāda laika vietā, kur bija skrūve, parādījās sulojošs caurumiņš. Vizīte pie ārsta neko nedeva – izrakstīja homeopātiju, manu lūgumu veikt rentgenu neizpildīja – mēs tur neko neieraudzīsim.

Tā mēs nodzīvojām gadu, pat pamanījāmies trenēties un kaut ko vinnēt. Ja vien Rū tik ļoti nemīlētu adžilti, būtu pārtraukusi ar viņu nodarboties. Bet viņa nevarēja bez sporta.

Pēc vienām sacensībām viņa ķepu pavisam smagi pievilka un es bezcerībā ierakstīju Facebook, ka viss, Rū karjera ir beigusies, bet te man atraksta draugi igauņi, milzīgs paldies Marjei un Edei, ka viņiem Pērnavā ir ļoti labs ārsts un ka derētuRū viņam atrādīt, ja nu kas…

Braucām uz Pērnavu, rentgens un tajā ļoti labi redzam, ka Rū kājā ir palicis neliels stieples gabaliņš, bet tā kā Rū nepanes metālu, tad šis gabaliņš ir iemesls, kāpēc brūce visu laiku sulo un nedzīst. Nolemjam operēt un tad jau skatīties, kas un kā tālāk.

Kā izrādījās, tas stieples gabaliņš tur neko neturēja, tas vienkārši operācijas laikā bija aizmirsts suņa kājā. Tā ārsta neuzmanības dēļ suns mocījās veselu gadu. Stiepli izņēma, visu aizšuva, bet tā kā stieple kājā bija tik ilgi un ilgi bija iekaisums, bija bojāts kauls, to vairs atjaunot nevarēja, tādēļ priecājos, ka Rū neklibo, ka viņa var skriet adžiliti, ka dažkārt mēs pat varam konkurēt ar citiem, bet, protams, lielās uzvaras vairs nav mums. Tomēr priecājos, ka mans suns ir ar mani un varam baudīt viena otras sabiedrību ne tikai mājās, bet arī adžiliti trasēs! Neviens nevar pateikt, cik viņa vēl ilgi varēs skriet, iespējams, man izdosies no viņas iegūt pēcnācēju, kas no viņas mantos milzīgo vēlmi strādāt un mīlestību pret sportu.

Kustības tā ir dzīve, tāda ir mūsu devīze!